Jēkabpilieši Pasaules AIDS dienā tiekas ar dokumentālās filmas „Caur adatu” galveno varoni

Ik gadu 1.decembrī tiek atzīmēta Pasaules AIDS diena, un šogad šajā dienā Jēkabpils Sociālā dienesta Zemā sliekšņa centrs sarūpējis iespēju iedzīvotājiem noskatīties dokumentālo filmu „Caur adatu”, kuras galvenais varonis ir no narkotikām atkarīgs jaunietis – kādreizējais Latvijas vieglatlētikas izlases atlēts Edijs Vītoliņš. Puiša ikdiena kardināli mainījās pēc mātes nāves. Dzīvei zuda jēga, un tas, kas deva viņam viltus mierinājumu, bija heroīns. Tam, kā narkotikas arvien vairāk un vairāk pārņēma Ediju, sekoja līdzi dokumentālās filmas veidotāji – režisors Artūrs Lapinskis un producents Edgars Aivars, kurš ir arī Edija draugs un klasesbiedrs.

Edgars Aivars stāsta: „Ar Ediju mācījos kopā līdz 9.klasei, bijām klasesbiedri un draugi. Pēc 9.klases katrs aizgājām uz savu skolu mācīties, un ar Ediju mazāk sanāca kontaktēties. Bet dzīvojām vienā rajonā – Ķengaragā, un ik pa laikam sanāca viņu satikt. Es redzēju, ka Edijs ir „aizgājis” nepareizā virzienā. Viņš lietoja apreibinošās vielas un arvien sliktāk izskatījās. Un tad sanāca tā, ka sāku mācīties kopā ar Artūru.”

Artūrs Lapinskis tolaik daudz filmēja, un, uzzinot, ka Edgaram ir draugs, kurš ir atkarīgs no heroīna, izlēma izveidot filmu, kas būtu patiesa, bez izskaistinājumiem.

Artūrs stāsta: „Dzīvojām praktiski viņam līdzās, gājām kopā ar viņu, redzējām to, ko viņš redz, filmējām visu notiekošo.” Uz jautājumu, vai Edijs uzreiz piekrita, ka tiek filmēts, Artūrs atbild: „Jā. Viņš tagad saka, ka viņam bija savas intereses, viņš gribēja kaut ko no mums dabūt, naudu, lai būtu narkotikām. Bet mēs viņu mēģinājām barot ar kūciņām, lai vismaz kāda interese būtu no viņa puses. Visādi ir bijis, jā.”

Pēc filmas noskatīšanās jēkabpiliešiem bija iespēja ar filmas galveno varoni iepazīties klātienē, un daudzi neticēja, ka tas ir tas pats cilvēks, kas bija vērojams ekrānā. Edija stāsts ir ar laimīgām beigām. Viņš sāka ārstēties Minesotas programmā un nu jau vienu gadu un gandrīz sešus mēnešus ir „tīrs”. Tomēr viņš uzsver, ka ceļš uz dzīvi bez narkotikām nav bijis viegls. Arī pamudinājums nācis tikai tādēļ, lai izbēgtu no soda par zādzībām, kas veiktas, lai iegūtu naudu heroīnam.

Edijs stāsta: „Man draudēja cietumsods, un cietumā es negribēju atgriezties. Es aizgāju uz to programmu ar mērķi dabūt zīmi tiesai kā attaisnojumu. Nopietnas domas atmest man vēl nebija. Bet, būdams tur… Ar mani daudz strādāja ļoti labi psihoterapeiti, narkologi un psihologi. Man daudz ko parādīja ar dažādiem psihoterapeitiskiem paņēmieniem. Analizējot sevi, es sapratu, cik ļoti neprātīgs ir mans dzīvesveids. Un vienā brīdī es sajutu to, ka es jau otro nedēļu esmu „tīrs”.”

Edijs vienkārši saprata, ka vairāk nevēlas tādu dzīvi, kāda viņam bija, lietojot narkotikas. Tomēr viņš arī saprot, ka nekas vēl nav beidzies, ka cīņa ar atkarību turpināsies visu mūžu. Par Ediju ļoti priecājas arī filmas veidotāji, kuri atzīst, ka bija brīži, kad likās – draugs nekad neizķepurosies.

Edgars Aivars stāsta: „Kad viņš jau nedēļu bija rehabilitācijā, es biju aizbraucis pie viņa. Tur nevarēja iet iekšā, tur bija karantīna, bet viņš atvēra vaļā lodziņu un parādīja savu seju. Viņam jau tad seja izskatījās veselīga un laba, un tad jau bija prieks.”

Artūrs Lapinskis stāsta: „Jā, man bija vēl lielāks šoks, kad es redzēju viņu pēc 40 dienām. Es redzēju, kā viņš pa miskastēm rakājās, un redzēju viņu pēc 40 dienām. Un tad man bija šoks. Es turēju kameru, bet gribēju skatīties nevis kamerā, bet ārpus kameras paskatīties uz viņa seju, lai pārliecinātos, vai tiešām tas ir viņš. Tā izmainījies cilvēks!”

Par izmaiņām pārsteigtas ir arī pasākuma apmeklētājas Līga un Amanda: „Tāds gala rezultāts! Es tiešām nebiju gaidījusi. Mēs jau runājām, ka tas ir izdomāts scenārijs, ka tā nav realitāte. Bet izrādījās pavisam citādāk. Es neticēju, ka cilvēks var tā izmainīties. Jau pēc 40 dienām ir vienkārši pārsteidzošs efekts. Un tagad bija jauki ieraudzīt viņu dzīvajā, jo man tiešām likās, ka tas ir safabricēts.” Uz jautājumu, vai ikdienā ir bijusi saskare ar kādu, kas lieto narkotikas, meitenes atbild: „Grūti pateikt, bet, manuprāt, nē. Nav bijis tā, ka draugi lietotu tāda veida narkotikas. Vienīgi varbūt kāda „zālīte” pavīd kaut kur, bet nekas stiprāks.” Uz jautājumu, vai tad, ja vienu reizi pamēģinātu, varētu tikt vaļā no narkotiku lietošanas, meitenes pārliecinoši atbild: „Es negribu mēģināt. Tas ir bailīgi, jo nav jau zināms, kā būs. Varbūt būs tāpat kā Edijam.”

Arī Edijs Vītoliņš atzīst: „No vienas reizes var kļūt atkarīgs. Ne katram tā būs. Starp pirmo un otro reizi var būt ilgi gadi. Bet tas notiek ļoti nemanāmi.”

Tagad Edijs turpina apmeklēt atbalsta grupu, viņš strādā celtniecībā, ir sācis mācīties vakarskolā, kā arī regulāri sporto. Viens atgādinājums par pagātni ir slimība, kas iegūta narkotiku lietošanas laikā – C hepatīts. Tomēr puisis ārstējas un ir apņēmības pilns turpināt iesākto – dzīvot bez narkotikām.

Jāpiebilst, ka Jēkabpilī narkotikas lieto salīdzinoši daudzi. Jēkabpils Sociālā dienesta Zemā sliekšņa centra uzskaitē vien ir vairāk nekā 400 narkotiku lietotāju, bet centra speciālisti ir pārliecināti, ka realitātē pilsētā ir vēl vairāk narkomānu. Diemžēl tādi stāsti kā Edijam Vītoliņam ir ļoti retos gadījumos, jo lielākā daļa narkomānu tā arī nespēj atbrīvoties no šīs atkarības.

// Sandra Paegļkalne

Atbildēt uz komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publiskota! Obligātie lauki atzīmēti ar *

*

Scroll To Top
WP-Backgrounds Lite by InoPlugs Web Design and Juwelier Schönmann 1010 Wien